Home | Latvia | Estonia | Lithuania | NAI Global
Language: ENG | LAT | RUS
Mūsu pakalpojumi Objekti Publikācijas NAI Baltics KLIENTI Vakances Login
Publikācijas

Mediācija Latvijā – jauna pieeja domstarpību risināšanai (3.Turpinājums)



Valdis Ligers, Mediācija Latvijā, 2009

Mediācija Latvijā – jauna pieeja domstarpību risināšanai - 3.Turpinājums

Iepriekš publicētajās raksta sadaļās autors aprakstīja mediācijas procesa pamatus, tās norises pamatprincipus, devumu un nozīmi vēsturiskā skatījumā un mūsdienās.

Šajā publikācijas turpinājumā  apskatīsim ar mediācijas pielietošanas pieredzi un tās normatīvo regulējumu valstīs, kurās šis institūts jau ir pietiekami plaši pazīstams un tiek veiksmīgi pielietots. 

Dīns Rosko Paunds savā 1906. gada darbā „Cēloņi tautas neapmierinātībai ar tiesas spriešanu“ pamatoja valdošo neapmierinātību ar amerikāņu tiesu sistēmu. Vēlāk, 1976. gadā, konferencē Sentpaulā, Minesotā, Hārvardas universitātes Tieslietu fakultātes profesors Frenks E. A. Sanders iepazīstināja ar savu koncepciju par „tiesas namu ar vairākām durvīm”[1], kurā bija aprakstīta vīzija, kā dažādiem strīdu risināšanas procesiem būtu jābūt integrētiem tiesu sistēmā, kas bija kā piemērs vēl vienai no daudzām konfliktu risināšanas iespējām.

Strauja alternatīvo domstarpību risināšanas veidu izmantošanas attīstība aizsākās 20. gadsimta 70. gadu vidū, kad tiesās tika izstrādātas mediācijas programmas, sākotnēji strīdos, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, vēlāk arī cita veida civiltiesiskajos strīdos, it īpaši t.s. korporatīvajos strīdos un komercstrīdos.

Mediācija tiesvedības kontekstā tika atzīta par izplatītāko alternatīvo domstarpību risināšanas veidu un 1996. gadā jau vairāk nekā puse no federālajām tiesām piedāvāja mediācijas pakalpojumu, iekšēji - tiesās tika izveidotas īpašas Alternatīvo domstarpību risināšanas veidu nodaļas, vai sadarbībā ar ārēju mediācijas pakalpojuma sniedzēju.

1983. gadā un vēlāk 1993. gadā vairākos Federālo Civilprocesa noteikumu pantos tika izdarīti grozījumi, kas jau pirmstiesas sanāksmes ietvaros palielināja tiesneša lomu vienošanās veicināšanā, proti, tiesnesis sekmēja, lai puses apspriestu vienošanās panākšanu vai ārpustiesas procesu (extrajudicial procedures) izmantošanu strīda risināšanai. Tāpat arī 16. pants paredz, ka pusēm var tikt uzliktas sankcijas, ja tās neievēro pirmstiesas sanāksmes pavēles, nepiedalās minētajā sanāksmē labā ticībā vai arī ir pēc būtības nav sagatavojušās dalībai pirmstiesas sanāksmē.

1990. gadā ASV tika pieņemts Civilās tiesvedības reformas likums (Civil Justice Reform Act), ar kuru tiesām tika uzlikts pienākums izveidot civilās tiesvedības optimizācijas programmas, piešķirot tiesnesim papildus kompetenci, proti, izlemt, vai attiecīgā lieta nosūtāma izlīguma panākšanai, izmantojot kādu no ADR metodēm.

Kopumā ASV pieņemti vairāk kā 2500 mediāciju regulējoši noteikumi. Nolūkā optimizēt un saskaņot normatīvo regulējumu par mediāciju, ASV Vienoto federālo likumu komisija 2002. gada nacionālajā konferencē  izstrādāja tiesību aktu par pamatregulējumu mediācijas jomā (Uniform Mediation Act).

Vācijā speciālisti par mediāciju sāka interesēties tikai 20. gadsimta pēdējā ceturksnī, apmēram 70. gadu beigās. Par paraugu kalpoja ASV gūtā pieredze. Vācijā mediācijas process vēl ir nostiprināšanās stadijā – līdz šim par sekmīgu nostiprināšanos nevarēja būt ne runas.

Vācijas Civilprocesa likumā ietverta norāde uz vienošanās veicināšanu starp pusēm, savukārt 278. pants paredz obligātu, mutisku vienošanās apsvēršanas sesiju, kas uzskatāma par neatņemamu sagatavošanās sastāvdaļu sēdei. Tāpat arī tiesnesim ir tiesības apturēt lietas izskatīšanu uz 6 mēnešiem, kuru laikā puses var izlīgt, piemēram, dodoties pie mediatora. Ja šo sešu mēnešu laikā puses nav atkārtoti vērsušās tiesā, apturētā lieta tiek izbeigta. Šādu lietas apturēšanu tiesnesis var noteikt tikai ar pušu atļauju. Vācijā pašlaik pastāv visi mediācijas modeļi, taču to ieviešanas efektivitāte ir atšķirīga:

  • Tiesai tuvinātā mediācija

Tā kā mediācijas pirmsākumus Vācijā spēcīgi ietekmēja Amerikas paraugs, tad jau sākotnēji aktuāli bija ieteikumi par tiesai tuvinātās mediācijas ieviešanu. Taču, kā liecināja Štutgartes un Ķelnes modeļu projekti, no Amerikas pārņemtās tiesai tuvinātās mediācijas paraugs nebija pārāk veiksmīgs. Arī no ASV pārņemtās tiesas atvasinātās mediācijas modelis nebija veiksmīgs.

  • Tiesas internā mediācija

Tiesas interno mediāciju izveidoja Getingenas pavalsts tiesnešu kopiena. Tiesneši un tiesas pārvaldes iestājās par mediācijas veikšanu tiesā, jo klients ir ieguvējs, ejot īsākus ceļus, advokāts, savukārt, iegūst, jo paliek iesaistīts procesā, bet tiesnešu ieguvums ir vienkāršoti procesi un ātrāki rezultāti.

  • Integrētā mediācija

Apzīmējums „integrētā mediācija” tika radīts tikai 1998. gadā, lai atšķirtu šo mediācijas veidu no „tīrās” mediācijas. Tiesas mediācijas modeli Vācijā izveidoja tiesnešu kopiena un tā panākumi bija iespaidīgi, proti, apmēram 50% ierosināto lietu varēja tikt mediētas, no tām apmēram 75% mediācijas process izrādījās veiksmīgs. Tāpat arī tika izdarīts secinājums, ka gadījumā, ja tiesā veiktā mediācija ilgst mazāk kā trīs stundas, to ir lietderīgi veikt arī pašā tiesas procesā, iesaistoties tiesas mediatoram.

2004. gada martā Koblencas Augstākajā apgabalu tiesā Augstākās apgabalu tiesas prezidenta Dr. Heinca Georga Bambergera vadībā tika aizsākts projekts „Integrētā mediācija ģimenes lietās” par mediatīvo elementu pielietošana tiesu procesos. Līdz 2005. gada jūlijam integrēto mediāciju pamatnostādnēs un uz risinājumiem orientēto atzinumu iesaistīšanā, kā arī apvienotajā kopdzīves pārtraukšanas un šķiršanas darbā tika apmācīts 21 ģimenes tiesnesis. Aptauju rezultāti pierāda tiesnešu, procesos iesaistīto advokātu un pušu lielo apmierinātību ar mediācijas procesu īstenošanu.

Vācijā tiesās ir izveidotas 2 salīdzināmās grupas:

1. tiesnešu, advokātu grupa, kas strādā ar vecajām (konvencionālajām) metodēm un

2. grupa, kas strādā ar meditatīvajām (alternatīvajām) metodēm.

Katrus 2-3 gadus tiek izvērtēti tiesiskie, sociālie, politiskie un ekonomiskie rezultāti. Tiek vērtēta arī pušu apmierinātība ar pieņemtajiem lēmumiem un metožu ilgtspējīgums un nozīme.

Lielbritānijā mediācija tiek iedalīta:

1) ģimenes mediācijā,

2) civiltiesiskajā, komerctiesiskajā mediācijā un

3) t.s. kaimiņu mediācijā (kad tiek risināt tādi jautājumi, kā trokšņošana, bērnu uzvedība u.tml.).

Anglijā un Velsā kopš 1999. gada aprīļa pastāv jauns Civilprocesa likums, kas nosaka aktīvāku tiesneša rīcību lietas izskatīšanas laikā un dod iespēju lietu virzīt uz mediācijas procesu. Atbilstošos gadījumos tiesa abām pusēm var ieteikt atlikt tiesas procesu, lai vispirms tās realizētu mediāciju vai kādu citu alternatīvo strīdu risināšanas procesu. Tiesa var to nolemt arī bez pušu piekrišanas.

Tajā pašā laikā arī pusēm ir iespēja pieprasīt tiesas procesa atlikšanu, lai īstenotu mēģinājumu vienoties, izmantojot alternatīvā strīdu risināšanas procesa palīdzību. Taču tiesneši parasti neuzņemas mediatora lomu.

Jaunais Civilprocesa likums tiesai ļauj noteikt arī tiesas izmaksu sadalījumu starp pusēm, tādējādi sekmējot pušu gatavību alternatīvo procesu mēģinājumam un līdz ar to arī mediācijai. Tādējādi tiesa ne tikai nosaka tiesas izmaksu sadalījumu starp pusēm, bet arī seko līdzi, piemēram, tam, vai un kā puses bez pamatota iemesla aizkavē mediācijas vai citu līdzīgu procesu realizāciju. Tādā veidā puses it kā tiek piespiestas izmantot alternatīvo strīdu risināšanas procesu. Sekmīgu šāda veida pieeju līdz šim apstiprina lielais mediācijas procesu skaita pieaugums.

Lielbritānijā par būtisku atzīta strīda pušu informēšana par mediācijas iespēju. Tā, piemēram, ja persona ir vērsusies pēc juridiskās palīdzības, juridiskās palīdzības sniedzējam ir pienākums ieteikt klientam mediāciju. Neinformēšana par iespēju izmantot mediāciju atsevišķos gadījumos var tikt uzskatīta par profesionālo nolaidību. Savukārt, ja strīds tomēr tiek risināts tiesā, tad arī šajā gadījumā tiesa pusēm iesaka izmantot mediāciju un, ja puses šādu iespēju vēlas izmantot, tiesvedību lietā tiek apturēta.

Anglijā un Velsā tiek īstenots tiesai atvasinātās mediācijas modelis, proti, tiesvedības apturēšanas laikā puses vēršas pie ģimenes mediatora, lai panāktu vienošanos par jautājumiem, par kuriem pušu starpā pastāv domstarpības.

Mediācijas veicināšanas pienākums arvien vairāk tiek nostiprināts arī normatīvajos aktos. Tā, piemēram, jaunajos Tiesu noteikumos (Court Rules) paredzēta tiesneša aktīvāka loma, proti, tiesnesim ir jāveicina, lai puses apsver iespēju uzsākt mediācijas procesu.

Lielbritānijas tiesu praksē[3]  ir uzsvērts, ka „strīda pusēm ir pienākums apsvērt alternatīvos domstarpību risināšanas veidus pirms tiesvedības uzsākšanas” un ka „tiesnesim jāizlemj, vai atteikšanās no mediācijas konkrētajā gadījumā uzskatāma par attaisnojamu” Tāpat arī tiesai ir pilnvaras uzlikt pusei finansiāla rakstura sankcijas, ja tā uzskata, ka puse nepamatoti atteikusies no mediācijas. Tiesu praksē norādīts arī uz apstākļiem, kas izvērtējami, lemjot vai puses atteikšanās no mediācijas uzskatāma par attaisnojamu, proti, strīda veids, puses mēģinājums izmantot citus veidus vienošanās panākšanai, alternatīvo domstarpību risināšanas veidu izmaksu nesamērīgums ar tiesvedības izmaksām, sagaidāmā lietas iztiesāšanas aizkavēšanās alternatīvo domstarpību risināšanas veidu izmantošanas gadījumā, kā arī, vai alternatīvo domstarpību risināšanas veidu izmantošana konkrētajā gadījumā varēja būt sekmīga.

Atbilstoši Civilprocesa noteikumiem Lielbritānijā tiesas primārais mērķis ir aktīvi virzīt lietu, kas ietver arī tiesas pienākumu veicināt puses izmantot alternatīvo domstarpību risināšanas veidus, ja tiesa to atzīst par piemērotu, tāpat arī tiesas pienākums ir atvieglot alternatīvo domstarpību risināšanas veidu izmantošanu.

 

Turpinājums sekos....

Par autoru:

Valdis Ligers ir jurists un vada nekustamo īpašumu konsultāciju uzņēmumu NAI Baltics, kas ir pasaules vadošā nekustamo īpašumu konsultāciju uzņēmuma- NAI Global pārstāvniecība Baltijas valstīs. NAI Baltics pamatdarbība ir nekustamo īpašumu konsultāciju sniegšana, NĪ attīstīšanas projektu virzīšana, investoru piesaiste, nekustamo īpašumu pārvaldīšanas un apsaimniekošanas procesu audits, efektīvu modeļu izstrāde un ieviešana, telpu noma, pārdevēja vai pircēja pārstāvēšana NĪ darījumu attiecībās. Sabiedriskajā darbā publikāciju autors ir asociācijas «Mediācija un ADR» dibinātājs un valdes priekšsēdētājs, NIPAA valdes loceklis, viens no mediācijas principu atbalstītājiem, popularizētājiem un praktizējošiem mediatoriem Latvijā un arī Baltijas valstīs.


[1] Trossens A. (Trossen A.) Mediācijas ieviešana Latvijā. Ziņojums par iespējām un riskiem, Latvijā ieviešot mediāciju kā alternatīvas strīdu risināšanas sastāvdaļu, raugoties no finansiālā, praktiskā un ilgtspējas viedokļa. 2007, nepublicēts, 68 – 69. lpp.

[2] Informācija par mediāciju Lielbritānijā: Genn H. Contemporary experience of mediation in England and Wales. Mediation. European Commission for the efficiency of Justice (CEPEJ). Strasbourg: 3 October, 2003, p. 37 – 46; Allen T. Mediation in the United Kingdom (Latvian delegation study visit) (nepublicēts, vispārīga informācija pieejama mājaslapā internetā: http://www.cedr.com); Court mediation service toolkit (Lielbritānijas Tiesu administrācijas mājaslapā internetā: http://www.hmcourts-service.gov.uk);


< Back to News List

Commercial Real Estate

"Sadarbojoties ar NAI Global mēs jūtamies daudz vairāk kā tikai Klienti, mēs esam Partneri.."
Willard Wells Alcoa
Alcoa
Alcoa




Commercial Real Estate






  Build on the power of our network™  
eXTReMe Tracker