Home | Latvia | Estonia | Lithuania | NAI Global
Language: ENG | LAT | RUS
Mūsu pakalpojumi Objekti Publikācijas NAI Baltics KLIENTI Vakances Login
Publikācijas

Mediācija Latvijā jauna pieeja domstarpību risināšanai (4.Turpinājums.)



Valdis Ligers- 4.Turpinājums

    Iepriekš publicētajās raksta sadaļās autors aprakstīja mediācijas procesa pamatus, tās norises pamatprincipus, devumu un nozīmi vēsturiskā skatījumā un mūsdienās. Tāpat tika apskatīta arī mediācijas pielietošanas pieredze un tās normatīvais regulējums valstīs, kurās šis institūts jau ir pietiekami plaši pazīstams un tiek veiksmīgi pielietots.  
     Šajā publikācijas turpinājumā autors dos lasītājam ieskatu normatīvajā regulējumā starptautiskajā tiesību telpā, kas nosaka mediācijas pielietošanas pamatprincipus un rekomendē tās pielietošanu visai plašā sabiedrisko attiecību t.sk tiesisko attiecību klāstā.
     Atsevišķo valstu mediācijas attīstības salīdzinājums parādīja, ka dažādās valstīs ir atšķirīga pieeja mediācijas ieviešanas un pielietošanas tiesiskajam regulējumam. Tāpat atšķirīga ir arī šo normatīvo aktu ietekme uz mediācijas ieviešanas apjomiem un ātrumu. Šajā sakarā tiek izteikti dažādi viedokļi un vērtējumi, taču, lielākoties tie visi pauž ieinteresētību mediācijas aktualizācijā. Turpretim tiesisku normu veidošanā vērojama ļoti rezervēta pieeja. Jautājums par mediācijas tiesisko regulējumu jeb noteikumiem vēl aizvien ir aktuāls.
Šo problemātiku apskatot tuvāk, izdalāmi trīs dažādi noteikumu līmeņi:
     1. noteikumi, kas tiešā veidā attiecas uz mediāciju un tās veikšanu - mediatoru kvalifikācijas, mediācijas procesu īstenošanas, veidošanas un nodrošināšanas likumi vai standarti;
     2. noteikumi, kas regulē mediācijas vidi – normas un principi par cilvēka neatkarību, likumi, kas palīdz cilvēkam slēgt vienošanās dokumentus, uzņemoties atbildību, atvieglo un veicina patstāvīgu pārrunu praktizēšanu;
     3. noteikumi, kas paver iespēju mediācijas īstenošanai un stimulē tās ieviešanu, piemēram, likumi par procesu izmaksām.

  • UNCITRAL pamatnoteikumi

     Apvienoto Nāciju Starptautiskās Tirdzniecības Tiesību Komisija (United Nations Commission on International Trade Law – (UNCITRAL)  tika izveidota 1966. gadā, lai sekmētu starptautisko tirdzniecības tiesību normu izstrādi un vienveidīgu piemērošanu visās ANO dalībvalstīs . Pavisam Komisijā ir 60 dalībvalstis, katru trešo gadu puse no tām tiek pārvēlētas.
2007. gada 22. maijā ANO Ņujorkā notika UNCITRAL vēlēšanas. UNCITRAL vēlēšanās Ģenerālā asambleja uz sešu gadu termiņu ievēlēja 30 valstis, kuras savu darbību Komisijā uzsāka 2007.gada 25. jūnijā .
     Jaunievēlētās UNCITRAL valstis ir: Armēnija, Bahreina, Benina, Bolīvija, Bulgārija, Kamerūna, Kanāda, Čīle, Ķīna, Ēģipte, Salvadora, Francija, Vācija, Grieķija, Hondurasa, Japāna, Latvija, Malaizija, Malta, Meksika, Maroka, Namībija, Norvēģija, Korejas Republika, Krievija, Senegāla, Singapūra, Dienvidāfrika, Šrilanka un Apvienotā Karaliste.
     UNCITRAL sēdē 2002. gada  28. jūnijā Ņujorkā pieņēma Parauglikumu (Model Law), kas tika apstiprināts ANO pilnsapulcē 2002. gada 19. novembrī. Parauglikuma 11. pantā noteikts, ka starptautiskajā ekonomiskajā darījumu sistēmā iesaistītās puses savstarpēji var vienoties par mediācijas regulas ieviešanu pēc UNCITRAL piemēra, kur tiek definēti pielietojamības un konfidencialitātes jautājumi, kā arī attiecības starp pusi un starpnieku/samierinātāju- mediatoru.Tomēr arī šie priekšlikumi neietver norādes par to, kā mediācijas procesi tiek iniciēti, kā jānotiek pašam procesam vai kādai kvalifikācijai jābūt samierinātājam/mediatoram, tādēļ daudzas UNCITRAL dalībvalstu profesionālās organizācijas, piemēram, advokātu kolēģijas, mediatoru asociācijas utml. ir pieņēmušas savus iekšējos nolikumus, kas balstīti uz UNCITRAL definētajiem pamatprincipiem un ir noformēti atbilstoši konkrētajā valstī spēkā esošajai likumdošanai, kā arī veicina likumdošanas iniciatīvu minēto principu globālai unificēšanai. Pamatā minētie nolikumi apraksta un definē, piemēram, tādas normas, kā mediācijas, kā klauzula potenciālas pirmstiesas instances strīdu risināšanai iestrādājama līgumos un tamlīdzīgi.

  • ES rekomendācijas mediācijas ieviešanai 

     Eiropas Savienības Padome savā 15./16.10.1999 konferencē saistībā ar tiesu sistēmas reformu Eiropas Savienības aicināja dalībvalstis veidot ērtāku tiesību pieejamību, izmantojot arī alternatīvo ārpustiesas procesu praksi .
     Jau 1999. gadā  Padomes sanāksmē Tamperē tika nolemts, ka, lai pēc iespējas efektīvāk nodrošinātu taisnīgāka risinājuma panākšanu, dalībvalstīs veicināma alternatīvu, ārpustiesas procedūru izveide. Izstrādātās direktīvas mērķis ir atvieglot pieeju domstarpību risināšanai un sekmēt to atrisināšanu ar vienošanos, veicinot mediācijas izmantošanu un nodrošinot līdzsvarotu attiecību starp mediāciju un tiesvedību attīstību.
     2002. gada 19. aprīlī Eiropas Komisija izdeva „Zaļo grāmatu par alternatīvajiem strīdu risināšanas veidiem, kas izriet no civilajām un komerciālajām tiesībām” . Pēc tam tika apkopoti dalībvalstu un ieinteresēto pušu viedokļi par iespējamiem uzlabojumiem mediācijas procesu izmantošanā, kurus iekļāva mediatoru uzvedības kodeksā. Šeit publikācijas autors vēlas uzsvērt, ka  minētajā dokumentā runa ir par ieteikumu formā definētiem nesaistošiem mediācijas principu noteikumiem – mediatori pēc tiem var vadīties, bet tas nav obligāts nosacījums.
Mediatoru uzvedības kodeksa 1.1. punktā teikts šādi:
„Mediatoriem jābūt kompetentiem un jāpārzina mediācijas procesi. Būtiski faktori ir atbilstoša apmācība un nepārtraukta izglītības un prasmju atjaunošana mediācijā, ievērojot visus aktuālos standartus vai akreditēšanas prasības.”
Kodeksā netiek detalizēti definēts, kādā veidā mediators nodrošina kompetenci. Netiek noteikti arī konkrēti izglītības standarti, lai gan tiek tieši norādīts, ka mediatoram ir jāiegūst speciāla izglītība.
Ņemot vērā apkopotos viedokļus, tika izstrādāts „Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikums par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās” . Priekšlikumā pausts mērķis panākt vienotu svarīgāko tiesību regulējumu dalībvalstīs mediācijas procesu jomā. Priekšlikumā netiek izvērsta tēma par tiesisko pieeju šim jautājumam, turklāt no aprakstītā izriet, ka dalībvalstis ir tiesīgas pašas noteikt to, kādā formā un ar kādiem līdzekļiem tās šo mērķi realizēs.
Lai arī Direktīva nesniedz norādes par mediācijas procesu norišu izveidi vai mediatoru kvalifikāciju pēc būtības tomēr  tādējādi  ES noteikumos ir iekļauta vēlme sekmēt iniciatīvu dalībvalstīm pašām veidot savus patstāvīgus noteikumus.
Direktīvā norādīts, ka tā primāri attiecināma uz mediāciju civillietās un komerclietās, kurām piemīt pārrobežu elements, taču vienlaikus dalībvalstis ir aicinātas direktīvas noteikumus piemērot arī attiecībā uz t.s. iekšējām lietām, proti, uz lietām, kurās pārrobežu elements nav konstatējams.
Direktīvas izstrādes gaitā secināts, ka domstarpību gadījumā puses lielākoties izvēlas tiesvedības uzsākšanu, neskatoties uz to, ka mediācija būtu piemērotāks domstarpību risināšanas veids. Direktīvā uzsvērts, ka mediācija kā domstarpību risināšanas veids ir patstāvīga vērtība, proti, tā netiek uztverta kā alternatīva tiesas procesam, kura atslogotu tiesu sistēmu, samazinot lietu izskatīšanas ilgumu un ietaupot resursus. Mediācija modernā sabiedrībā tiek uzskatīta par vienu no domstarpību risināšanas veidiem un attiecībā uz atsevišķiem strīdiem tā uzskatāma par piemērotāko strīda risināšanas metodi.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās tika pieņemta 2008. gada 21. maijā, Strasbūrā.
Direktīvā ietverts tiesiskais regulējums par pārrobežu strīdu izpratni (1. pants), jēdzienu „mediācija” un „mediators” skaidrojums (3. pants), regulējums par mediācijas kvalitātes nodrošināšanu (4. pants), mediācijas izmantošanu (5. pants), mediācijas rezultātā panākta izlīguma izpildi (6. pants), mediācijas konfidencialitāti (7. pants), mediācijas ietekmi uz noilgumu un noilguma termiņiem (8. pants), kā arī par nepieciešamību informēt sabiedrību (9. pants), tādejādi uzsverot, ka stabils un paredzams mediācijas tiesiskais regulējums, kas novērstu pastāvošās neskaidrības un nepilnības, padarītu šo domstarpību risināšanas veidu līdzvērtīgu tiesvedībai.
Papildus minētajam publikācijas autors vēlas pievērst uzmanība arī šādām Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijām:

  Rekomendācija par pasākumiem pieejamības taisnīgumam veicināšanā (R (81) 7, 1981. gada 14. maijs)
 Rekomendācija noteic, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi, lai atvieglotu un veicinātu pušu samierināšanu un vienošanās panākšanu pirms tiesas procesa uzsākšanas (rekomendācijas 3. punkts);

  • Rekomendācijas par ģimenes mediāciju (R(98)1, 1998. gada 21. janvāris
    Šajā rekomendācijā dalībvalstis tiek aicinātas ieviest mediāciju attiecībā uz strīdiem, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, savukārt, ja mediācija šajā jomā jau pastāv – dalībvalstis tiek aicinātas to stiprināt. Tāpat arī rekomendācijā ietverts ģimenes mediācijas skaidrojums, vērsta uzmanība uz tās organizēšanu un norises procesu, mediācijas rezultātā panāktās vienošanās tiesisko statusu, saikni starp mediāciju un tiesvedību, mediācijas izmantošanas, kā arī pieejas tai veicināšanu.
  • Rekomendācija Nr.R(99)19 „Par mediāciju krimināllietās”
    Šī rekomendācija dalībvalstīm iesaka izmantot Taisnīguma atjaunošanas (Restorative Justice) modeli, kuru pasaulē aplūko kā pieeju nozieguma radītā ļaunuma labošanai un noziedzības profilaksei. Rekomendācija paredz, ka nacionālajiem normatīvajiem aktiem jāveicina izlīgums krimināllietās un jāparedz izlīguma organizēšanas kārtība, kā arī to, ka izlīgumam ar starpnieka palīdzību krimināllietās ir jābūt visiem pieejamai.
  • Rekomendācija par mediāciju civillietās (Rec (2002)10, 2002. gada 18. septembris)
    Dalībvalstis tiek aicinātas veicināt mediācijas izmantošanu strīdos, kas izriet no civiltiesiskajām attiecībām (komerctiesiskajās attiecībās, patērētāju tiesību aizsardzības jautājumos, darba tiesiskajās attiecībās un citās jomās).
    Rekomendācijā norādīts uz mediācijas organizēšanu un tās norises procesu, mediatoru apmācību un atbildību, mediācijas rezultātā panāktās vienošanos tiesisko statusu, informācijas par mediāciju izplatīšanu un mediāciju lietās, kurām piemīt starptautisks raksturs.
    Eiropas Savienības mediatoru ētikas kodekss
    Būtisks dokuments, kas nosaka mediācijas procesa norises noteikumus, mediatoru ētikas un madiatoru profesionālās prakses morālās normas ir Eiropas savienības mediatoru ētikas kodekss . Šajā kodeksā izklāstīta virkne principu, kurus individuāli mediatori var brīvprātīgi apņemties ievērot, pašiem uzņemoties atbildību par to ievērošanu. Tas domāts piemērošanai visa veida mediācijās civillietās un komerclietās.
    Tāpat arī organizācijas, kas sniedz mediācijas pakalpojumus, var apņemties tam sekot, lūdzot mediatorus, kas darbojas to paspārnē, ievērot šo kodeksu. Organizācijām dota iespēja sniegt informāciju par tiem pasākumiem, kurus tās realizē, lai veicinātu to, ka atsevišķi mediatori ievēro šo kodeksu, piemēram, nodrošinot apmācības, novērtējumu un monitoringu.
    Šajā kodeksā mediācija tiek definēta kā jebkurš process, kurā divas vai vairāk puses apņemas iecelt trešo pusi – mediatoru, lai tā palīdzētu pusēm atrisināt domstarpības, panākot vienošanos bez tiesvedības, neatkarīgi no tā, kā šādu procesu sauc vai ir ierasts apzīmēt katrā dalībvalstī. Minētā kodeksa ievērošana neskar nacionālo likumdošanu vai atsevišķas profesijas regulējošos noteikumus. Kodeksa noteikumi atspoguļo to, kas ir mediators un kāds tas vēlas būt.
    ES Mediatoru ētikas kodekss definē praktizējoša mediatora vērtības un uzskatu kopumu, kas ir kompetence, neatkarība, neitralitāte un objektivitāte.
    Turpat aprakstīta mediācijas procedūra un norise, procesa taisnīgums, kā arī, atklāta samaksas principu noteikšana pirms procesa uzsākšanas.
    Mediatoram ir jāievēro visas informācijas, kas iegūta mediācijas laikā vai saistībā ar to, konfidencialitāte, tai skaitā – fakts, ka mediācija ir paredzēta vai ir notikusi, ja vien tas nav jādara, pamatojoties uz likumdošanas vai sabiedriskās politikas prasībām. Informāciju, ko viena no pusēm konfidenciāli atklājusi mediatoram, nedrīkst atklāt citām pusēm bez  procesā iesaistīto pušu atļaujas vai ja to neprasa likums.

Turpinājums sekos....

Lasīt tālāk >>Mediācija Latvijā – jauna pieeja domstarpību risināšanai (1.Turpinājums)

Lasīt tālāk >>Mediācija Latvijā – jauna pieeja domstarpību risināšanai (2.Turpinājums)

Lasīt tālāk >>Mediācija Latvijā – jauna pieeja domstarpību risināšanai (3.Turpinājums)

Lasīt tālāk >>Mediācija Latvijā – jauna pieeja domstarpību risināšanai (5.Turpinājums)

Par autoru:
Valdis Ligers ir jurists un vada nekustamo īpašumu konsultāciju uzņēmumu NAI Baltics, kas ir pasaules vadošā nekustamo īpašumu konsultāciju uzņēmuma- NAI Global pārstāvniecība Baltijas valstīs. NAI Baltics pamatdarbība ir nekustamo īpašumu konsultāciju sniegšana, nekustamo īpašumu attīstīšanas projektu virzīšana, investoru piesaiste, nekustamo īpašumu pārvaldīšanas un apsaimniekošanas procesu audits, efektīvu modeļu izstrāde un ieviešana, telpu noma, pārdevēja vai pircēja pārstāvēšana NĪ darījumu attiecībās. Sabiedriskajā darbā publikāciju autors ir asociācijas «Mediācija un ADR» dibinātājs un valdes priekšsēdētājs, NIPAA valdes loceklis, viens no mediācijas principu atbalstītājiem, popularizētājiem un praktizējošiem mediatoriem Latvijā un arī Baltijas valstīs.

 

 


< Back to News List

Commercial Real Estate

"Sadarbojoties ar NAI Global mēs jūtamies daudz vairāk kā tikai Klienti, mēs esam Partneri.."
Willard Wells Alcoa
Alcoa
Alcoa




Commercial Real Estate






  Build on the power of our network™  
eXTReMe Tracker